vēl viena diena paradīzē

šobrīd solās būt.
Bez ikvasaras izmiršanas lietū neiztikt. Vēl neesmu provējusi, bet varbūt vajag. Tikai pēc tam ar skubu atpakaļ istabā, pie sausām drēbēm un tējas.
Kaut kāda nostalģja, romantika, melanholija šodien.
Saskaitīju, ka šogad man bijuši 10 priekšmeti (khkh), 2 vēl jāpiebeidz.
Iemācīšos visu par publiskajām tiesībām, uzrakstīšu par Latvijas Banku.
Un tad varēs medīt izmirkšanu.

nogurums. Nobrukums.
Cenšos mācīties.
Rīt uz bibl. atkal, šodien sekmīgi tur pavadīju apm. 5 h.
Vismaz ir pelēkā grāfa tēja.
Un siers man ir.
Burkāni.
Gribas saldējumu. Un gribas eksāmenu beigas.
9, 9, 9, 10, vismaz pagaidām skats cerīgs.

"Raksturīga kļūda darbības vārdu lietošanā ir liekie vai nepareizi izvēlētie priedēkļi. Daudzos darbības vārdos šāds liekais priedēklis ir no-:
“noadresēt”, “nocitēt”, “noformulēt”, “noilustrēt”, “nointervēt”, “nokomentēt”, “nopamatot”, “nopilnvarot”, “nopublicēt”, “noraksturot”, “noreducēt”,“noreprezentēt”, “nosecināt” u.tml., jo šie darbības vārdi arī bez priedēkļa jau ietver nepieciešamo pabeigtības niansi: adresēt, citēt, formulēt, ilustrēt, intervēt,komentēt, pamatot, pilnvarot, publicēt, raksturot, reducēt, reprezentēt, secināt.

Nav pamatots priedēkļa at- lietojums darbības vārdos “atkoriģēt”, “atremontēt”, “atstrādāt” (ar nozīmi ‘nostrādāt’), jo latviešu valodā pabeigtības nozīmē šie darbības vārdi saistās ar citu priedēkli: izkoriģēt, izremontēt, nostrādāt.

Divos darbības vārdos un to atvasinājumos praksē nepareizi lieto priedēkli ap-: apmācīt – apmācība un apmaksāt – apmaksa. 
“Apmācīt” nozīmē ‘sniegt pamatiemaņas’, bet valodu, dažādas zinības, militāro prasmi mācās, apgūst, tāpēc pareizi ir: mācību valoda, mācību process, mācību viela, mācību kursi, militārās mācības u.tml.

“Apmaksāt” nozīmē ‘aptuveni (vai pamatos) atlīdzināt’, bet precīzā maksājumu sistēmā runā par darba samaksu, pakalpojuma samaksu, rēķinu samaksu, samaksas garantēšanu u.tml. (ja runa ir par precīziem darījumiem). Par darbu saņem atalgojumu, nevis “apmaksu”. Ja nauda jau izdota, izdevumus atmaksā vai sedz (nevis “apmaksā”)

Kaimiņi atkal durvis dauza.
Ārā karsts, bet manā cellē to vispār nejūt. Guļu gultā ar smagu grāmatu uz ribām, gatavojos eksāmenas un cenšos pierunāt kuņģi, lai liekas mierā un neprasa ēst. Šodien jau pabaroju viņu reizes trīs.

Elīna ceļo mājās, šoreiz nevarēju braukt uz Fin, bet ceru, ka nākamā rudenī izdosies. Ļoti gribējās redzēt manu ielu pavasarī, manu koku un parku. Dzelzceļa sliedes, Kiasmas bruģēto laukumiņu un Suomalinnu.  Pietrūkst Helsinku, un grūti pat iedomāties šo pilsētu mostošā zaļumā.

Tikmēr grūtsirdīgi mācos kļūt par biznesa madāmu. Eju uz mežu. Atrodu puķes. Īgņojos, kad kāds ir nopļāvis manu foršo pļavu. Tiem, kas atbrauks ciemos, parādīšo veco māju, kurā nevar tikt iekšā. Bet skaista bezgala. Katru pastaigu ārpusē cenšos sākt, apmetot mājai pāris loku. Skatos uz vecajām, aprūsējušajām laternām, kas ieaugušas kokos ap to, un sirds lūst, ka nevaru redzēt, kā māja izskatījusies pirms 50 gadiem. Ek.

Četri eksāmeni vēl, referāts, un vienai negribas iet uz jūru sauļoties. Sēdēšu istabā un uz eksāmenu laiku biedēšu savas šokolādbrūnās kursabiedrenes ar vampīrisku bālumu.

Nevaru izbildēt filmiņu jau hmm...otro nedēļu, un nevaru saņemties sākt rakstīt publisko tiesību biļetes.

Gribu mājās kaut ko cept uz grila, braukt uz Rīgu, braukt ar vilcienu, un gribu atslābt no sevis noniecināšanas sindroma, koju dzīves un Ventspils mietpilsonības.

Jo man ir kakao, pašvaks, bet gards.
Un darbu arī atradīšu. Dievs iedos. :)
Iemācīšos arī kādreiz paskatīties spogulī krustojumos.
Prezentāciju uztaisīju, praktiskos darbus arī, un pat vēl nav pusnakts!
Neizbarota maizīte kaltējās skapjaugšā, man ausis ir pilnas ar  Matthew Good, Sleeping at Last, Now Now Every Children un Bell X1. Izveidoju savu mīļāko dziesmu folderīti, lai prieks.
Terminators 2 arī pievārēts. Šoreiz bez bailēm.
Kontroldarbs arī, un bez uztraukumiem.
Jātaisa lēnām eksāmenu biļetes un pēdējie referāti, tad būs arī ceriņi paguvuši izplaukt, vienīgi priežu pumpurus vairāk nevarēs ēst.

Vispār avīzē izlasīju, ka ēst var gārsas, pienenes, ko tik vēl ne, pieneņu pumpurus varot marinēt kā kaperus un taisīt ekskluzīvas zupas. Ta' jau izdzīvosim!

Šodien ikreiz, kad Smirnova kungs teica: krīze, es pierakstīju: dižķibele. Valūtu dižķibeles, tekošā konta valūtas dižķibele. Garāk, bet smieklīgāk.

Jāiet guls.

Ceriņi Ventspilī vēl nezied.
Pagājušonedēļ, kad pakojos, lai dotos tālumā, mājās un rajonā ceriņi bij pilnā plaukumā. Tētis staigāja nervozs pa māju, it sevišķi ceriņu tuvumā - ceriņi ir viņa atkarība, un to tuvumā viņš jūtas, ka palaiž garām vēl daudz vairāk citus ceriņus, veselus krūmus un plantācijas. Un tad jāizlaiž vairāki apļi ar mocīti, lai acis uzņemtu jaunu ceriņu velgmi. Vajadzētu ceriņkrūmu pie gultas, lai noņem stresu.

Lai paliek ceriņi, ja Ventspilī ir samaitāti putni! šodien man bija vesels maiss samīcitas baltmaizes (laivu brauciena,kurā nepiedalījos, atliekas), lūk, devos barot kādus nebūt putnus. Kaija mani neņēma par pilnu, un aizlaidās, paķerot tik 1 mazu gabaliņu, savukārt baloži aizlaidās kā izputējuši. Varbūt pie vainas bija mans izskats.

Vēl es šodien sapratu kādu ļoti nenovērtētu lietu - 70os. Visi zina, kas ir 80tie, kas ir 60tie, bet par 70ajiem interese ir minimāla. Ko vilka mugurā, ko klausījās, es īsti nezinu, tikai to, ka cēla dzīvojamos rajonus un uzņēma filmas Chinatown un One Flew Over the Cucoos Nest (abas ļoti labas), tātad - Džeka Nikolsona ziedu laiks.Kaut kas dzirdēts par hipijiem, bet tie jau nenozīmē visu.

Beigās es sēdēju parkā uz soliņa, klausījos ko runā divas vecāka gadagājuma dāmas un prātoju, vai iet uz veikalu vai nē. Beigās nācās iet, uz Supetnetto. Apsargs šoreiz man nesekoja ik uz soļa, bet tur īsti nekā nav. Nu, ir viss, ko vajag, bet nav tas, ko parasti gribu nopirkt, bet nekad nenopērku - siers visādās kastītēs, ņam, tuncis konservēts, bet labs, visādi augļi un cepumi.
Man toties zemesriekstu sviests vēl ir, lai gan jau iet uz beigām burciņa, kopā pavadījām jaukus vakarus.

Viena lietiņa vēl Latvijā ir laba un lēta - bulciņas. Šorīt nopirku 2 lielas apaļas bulciņas - ar biezpienu un kafijas maizīti ar konservētu persiku visū - katru par  21 santīmu. Skaisti, ne? Brokastis rokā! Somijā katra pa pusotru eiro būtu dabūnama.

Vakar pabeidzu skatīties Terminatoru 1.
Mācības mani beidz nost. Drīz sākšu bibliotēkā rotēt kā vilciņš.

Izgāju ārā, lai papriecātos pa miglu, kas pāris stundas drūzmējās kokos, viņa izklīda 5 minūtēs.

Bet man toties ir bulciņas. :)

Maijs visur plivinās, tā jauki.
Jāmācās, nevaru saņemties, nav jauki.
Pasniedzēji, kas mani pazīst pēc fizionomijas, laikam arī domā, ka es arī kaut ko saprotu, klasiska situācija. Tad nu sēžu pie galda un domāju, kā viņus nepievilt. It ka jau mācos sev, bet sanāk, ka arī viņiem.
Gribas visu ātrāk nokārtot un bēgt krūmos. Plinti gan vēl nemetīšu, vasarā noderēs.
Šobrīd man ļoti aktuāli ir valūtu kursi, publiskās tiesības, referāts naudas un banku lietās (domāju rakstīt kaut ko par € vs $, bet liekas, ka atkal nevarēšu pavilkt šo tēmu), lai nesanāk kā ekonomikas informātikā, kad sāku rakstīt par informācijas sistēmu ieviešanu uzņēmumā, un nezināju, ar ko lai sāk, bet labi, ka man ir personīgais IT guru kabatā :) Lai nu kā, vismaz par reklāmu manipulēšanu man jau 3 lapas ir. Kas šogad vispār notiek? Katrā priekšmetā pa referatām vai prezentācijai, vai abiem kopā. Laikam tāpēc, ka 3. kurss.
Vakar gāju uz bibliotēku meklēt grāmatiņas par monetārajām politikām un kaut kādām naudas štellītēm, izvilku maziņu sējumu, atveru aizmuguri, skatos  cena virsū! Ls 30. Liku atpakaļ, cik nu ātri pratu, diespassarg, ka neuzelpoju virsū šim dārgumam.
Mjā, vēl es nodarbojos ar nelegālu filmu skatīšanos un cenšos pievārēt 2 grāmatas.
Lēnām, bet sanāk.
Plāni vasarai vēl nav, jo baidos domāt ar nākotni. Sāk kuņģis griezties otrādi, un vēlreiz ēst vakariņas es nevaru atļauties. Dižķibele kā nekā.
Jāiet ķibeļoties uz gultas pusi...

Atkal ļoti gribas kaut ko garšīgu, knapi valdos, lai neietu uz veikalu.

Jādisciplinē sevi.

Varētu būt kāds, kas ik pa laikam man piedraud ar siksnu. Tad noteitki varētu vairāk izdarīt.

Bet vispār ir maijs. Jāiet medīt zaļums
.

Sēžu, skatos uz jūru un bubinos.

Man gribas pārāk daudz, un sirds lūst, ka  to visu nevar dabūt tad, kad ir laiks. Viss negrib pakļauties maniem režīmiem un normām. Un iespējām. Un valodas prasmēm, kā arī darba pieredzei.

Tad es tik sēžu, skatos uz jūru, un vainoju sevi. Klasika.

Dažkārt liekas,ka viss, ko esmu izdarījusi, sastrādājusi, izveidojusi, ir ietilpināms gliemežvākā un aizmetams jūrā. Jo nekas jau nav īsti izdarīts. Un nevaru neko saņemties sākt darīt.

Jāiet uz veikalu pēc šokolādes un brokastīm rītdienai. Vispār esmu drausmīgi nogurusi no sevis apgādāšanas rutīnas. Visu laiku jārēķina, kad būs laiks, lai taisītu ēst, un kad būs laiks, lai nopirktu ēdamo. Gribu kādu nedēļu no tā visa atpūsties. No tā, ka es vienīgā mazgāju tualeti 4 cilvēku apartamentos, slēdzu ārā gaitenīša gaismu un durvis uz gaiteni arī. Kaimiņiene, lai viņai nebūtu jātīra tualetes pods, uzdāvināja man hiacintes.

Skatos es uz tiem un saprotu, ka man nepatīk grieztie ziedi, tāpat kā mīkstie rotaļzvēri. Kā reiz teicu bērnībā: funkciju tikpat daudz kā plīša lācītim, kam otrā galā ir motorzāģis.
Lai zinātu, ka vājprāts manī nav beidzies, piedāvāju jums aplūkot šo unikālo mājaslapu, ko izveidoju pirms mēneša "ekonomikas informātika II" kursā.

http://sites.google.com/a/venta.lv/neparastas-izklaides/

Uzredzēšanos un vēlot jums visu labu,
Katrīna B.