vēl viena diena paradīzē

šodien nebiju savā ādā, jo visu laiku domāj upar pagātni (sesiju), nākotni, un nezin ko vēl.
Par pagātni:
~sesija labi pieveikta, par pēdējo eksāmenu gan neko negribu zināt. Bet pārējos ir tīri labi:
operāciju pētīšana - 8
vadības grāmatvedība - 9
angļu valoda - 9
stratēģiskā un operatīvā plānošana - 9
loģistikas pamati - 10
organizāciju psiholoģija - 10
Pēdējais - finanšu matemātika, par spīti 2 dienām pie grāmatām, bija raudāšana uz zobu trīcēšana. Jo esmu emocionāla.
Laikam jau stresot bija vērts. Nu, vismaz nedaudz. Stipendija jau laikan vairāk nav spīdīgs objekts, bet cerību nemetu pagultē.
~par tālāku pagātni - noskatījos Padomju stāstu. Iespaidīgi, bet varēja iztikt bez druksu uzmācīgās propagandas. Varbūt neesmu spējīga novērtēt to pa īstam. Bet netaisnības sajūtas bija iedevusi galvā.

Un par nākotni es vispār nezinu, jo kāpēc gan mana dzimšanas diena ir TIK neizdevīgā laikā, kad visiem ir izlaidumi un vēl Jāņi piedevām? Nerunājot par tiem, kuri vispār dezertēja. Kāda jēga vispār kaut ko svinēt. Un plānot vasaru tālāk par 1 nedēļu.

Vilšanās, visur, kur pagriežos, un liekas, ka neesmu vajadzīga. Kad liekas, ka pamati jau ir ielikti, bet vienā dienā viss var sašķobīties. Un es taču vienēr esmu priecīgā Katrīna, kam nekas nekaiš, izņemot egoismu un fatālu uzmanības nepieciešamību.

Ir jau skumji, kad ir draugi, kas neapsveic, bet vai es viņus apsveicu? Un vai sveikšana kaut kādā portālā draugiem.lv vispār ir pieskaitāma?

Man ir slikti, tas arī viss.
Gribas vienreiz neraudāt savā dzimšanas dienā, bet nesanāk.
Ā, bet nav jau vairāk. 46 minūtes jau nav.
Tad jau var raudāt.
Varbūt jāraud tagad, lai izkratītu to nemieru, smagumu, tās nelāgās domas, kā visār kaut ko paspēšu, kāpēc esmu tik nepateicīga un neizdarīga. Un arī par to, ka viens neveiksmīgs eksāmens VAR sabojāt 5 veiksmīgus.

Vakar visu vakaru biju ērcīga un dusmīga, un neko nevarēju izdarīt, un vēl tam visam pievienojās kaut kāds mistisks smagums. Sirds rajonā. Klausījos bērnībā iecienīto hardcore mūziku un ēdu aplejamo makaronu zupiņu. (tā ir kaitīgā-grūzījiena-neveselīgās-pārtikas piebilde, jo citiem cilvēkiem šajā gadījumā tur būtu vodka vai tekila

Beidzot, kad Ieva izvācās, es nodomāju, ka būs 2 klusas nedēļas, kad mierīgi piebeigt sesiju, mācīties istabiņā, un izplest savus galīgi pārblīvētos plauktus. Un še tev! - vakar pie durvīm uzradās kaut kāda blondīne un teica, ka tev dzīvošot un jau rīt vākšoties iekšā. Ko man teikt, ka nē, lai vācās labāk projām?

Kā man noriebies, ka pret stulbu, neattīstītu padomju komeni jāizturas kā pret jēlu olu, jo viņa var vienā dienā mani izmest ārā, prieka pēc.

Bet nekas. Vēl pusotra nedēļa, un tad es laimīgi būšu ārā. Neviens gailis man pakaļ nedziedās.
Un rudenī, cerams, būšu citur.
Bet nav viegli. Nav viegli dzīvot 11 kvadrātmetros kopā ar nepazīstamu cilvēku. Vienmēr ir jābūt pieklājīgam, pat, ja sāk kaitināt visi viņa paradumi, kā zvanišana caur skaipu un stundām ilga runāšana tad, kad man ir jākaļ no galvas bezsakarīga teorija kontroldarbam. VAi tas, ka viņa noguļ visu dienu, un vēl vakarā aiziet 10 gulēt. Kas tā vispār par dzīvi?

Jeb kas man tie par aizspriedumiem?
Dodiet man pasāi savu istabu, un es starošu kā 200 vatu spuldzīte.
Man tomēr vajag, kur būt dusmīgai.
Ja ne istabiņā, tad blogā.

...Ko rakstīt, lai nebūtu...am...jāmācās?
Labi, nu jā.

Tātad, rozā ādiņu nevarēju ilgi izturēt. There, I said it. Rozā āda = nav labi. (Un es vēl gribu atbrīvoties no amerikānismiem manā angļu mēlē. Nu labi. Vienalga)

Man jau ir mēneša dziesma: Athlete - Flying Over Bus Stops. Ak, kā atsit atmiņa Šagāla bildes. Par cilvēkiem, kas lido, tā vienkārši, un liekas, ka viņi visu laiku ir varējusī lidot, tikai nezinot, kāpēc, ir palikuši uz zemes visu laiku.

3 dienas pa daudzām stundām bibliotēkā un es māku. Eksāmena jautājumus.
Un redzēts saulriets.
Un apmeklēts Ventspils vietējais kino, ar nedaudz miglainu bildi, un netīru grīdu, bet nekas - dzīvē noderēs. Saimniecībā arī.

Un foto cerība arī ir atpakaļ.
Ai, man ir vispār noveicies. Ar visu.

Anetes koncerts bija tik skaists, ka es izlidoju no savas būtes. Un gandrīz apraudājos par to, ka ir skaisti. Ja nebūtu tik daudz cilvēku, es raudātu pa nopietnam.
Par laimi, ir myspace, kur var turpināt klausīties, gan tikai ierobežotās devās.

Es gribu kaut ko skaistu, iedvesmojošu, nomierinošu, gaišu, un ļoti ļoti daudz. Daudz daudz daudz.

šodien visu dienu centos centos mācīties, bet nesanāca. Aizgāju uz cento, iepirkt ēdienu, un jātaisa pusdienas arī bija, un nelietderības koeficients pieaug. Būtu vismaz samierinājusies, ka neko nedaru, un to atzinusi, un sākusi izbaudīt, bet nē, es tikai mokos ar sirdsapziņu.

Un tagad, kad gribas iziet pastaigāties, ir diezgan pavēss un nav, ar ko.
Ķep ļep tēja zobi adata ganrs veikals saplāksnis odere

Nesen es izdomāju spēli. Cilvēkam ir jāsauc vārdi, vienkārši tāpat, bez apstājas, un nedrīkst būs pa vienu tēmu, un nedrīkst saukt to, ko redz. Cik vārdus var izdomāt un nosaukt bez apstājas? Pauze starp vārdiem nedrīkst būs ilgāka par pussekundi.
Izrādās, ka nav tik viegli, bet jautājums - kāpēc?

Ārā ir tumšs, saule beidza zeltīt pretējā smājas logus.
Es gribētu iet ārā, plūkt pļavas puķes aiz vecās pamestās tornīšmājās, bet šodien saklausījos labas lietas par mācīšanos un tas mani motivēja mācīties.

Pēdējā laikā gan nedaudz es kļuvusi slinka un koncentrēties nespējīga. Man pašai tas ļoti nepatīk, ļoti NEPATĪK. Jo mācīties man vienmēr ir paticis un padevies, un nekas neesmu domājusi, ka tā ir nosodāma un ierēcama lieta, bet tagad pret to izturos diezgan nevērīgi. OK, varbūt katru vakaru man mācīties nevajag, bet kāpēc tad, kad esmu nolēmusi mācīties, mani tik daudzas lietas noved no ceļa?

Vispār laikam esmu labojusies, cenšos vairāk iziet ārā un pat aizceļot uz otru upes krastu. Vēl mēs ar Gac bedzot bijām vecajā mājā, ar aizsistajiem dēļu logiem. Iekšā bija galīga tumsa, un tornītī nevarēja uzkāpt. Bet ikdienas nomācoša vienveidība  bija iztraucēta.
Un bija arī puķes pļavā, kas stāvēja manā lielajā tējas krūzē, jo vāzē nebija vietas, un dvašoja romantiku uz maniem stratēģiskās plānošanas kursa materiāliem.

Par spīti tm, ka mans foto gars ir komā, jūtos diezgan ģeldīgi un pat cerīgi. Netieku vairs uz Japānu, bet ļoti mudinu citus, ar cerību, ka man atvedīs ko labu, gaidu atbildi no Somijas un - he he - jau tagad - ilgojos pēc Jāņiem Mazirbē.
Sesija būs, kaut kad pa vidu, un es esmu izturīgs radījums.

Gaidu iedvesmu foto un gaidu, kad būs pietiekami silts, lai varētu jūras malā lasīt loģistiku un sauļoties.

Pielikumā ir mani mirstošie snapshoti no pēdējām nedēļām.
Not too bad, bet jūtos kā nodzīts zirgs ar vēlmi, bet bez iedvesmas. Loģika?nav. Varbūt tieši tāpēc.

Tā kā man atkal ir jāmācās, izdomāju, ka tikpat labi varu parakstīt. Par muzeju nakti, piemēram.

Muzeju nakti šogad uztvērām ļoti nopietni un tam bija nepieciešana īpaša gatavošanās- mēs ar Elīnu izveidojām ļoti īpašu karti ar visiem muzejiem un programmu.
Doma bija par dažiem, bet tā kārtīgi jau nevarēja zināt, kur kas notiks. Un labi vien bija, jo muzejos gandrīz nekur nekas nenotika attiecīgajā laikā (piem, Upīša muzejā visi labumi jau bija apēsti...)
Vispirms gan sākām ar to, ka abas nopirkām svārkus, jo ir vajadzīga barība miesai, lai sāktu to mocīt, vienlaikus barojot dvēseli.
Kad šis smagais pienākums bija nodarīts, devāmies uz pirmo muzeju, kas bija vaļā -

1. Barikāžu muzejs, atrodas Krāmu ielā. Mazs, tumšs, ar diezgan maz eksponātiem. Lai kam gan ieradāmies par agru, bet varēja nedaudz paskatīties video arhīvu un lielu maketu ar Doma laukumu barikāžu laikā. Tas gan bija jauks, un tikām pie pirmās uzlīmītes.

2. Domājām, ka jāiet uz tuvumā esošo Kuģniecības un vēstures muzeju Palasta ielā. Programmā nebija norādīts, cikos tur sākas, tāpēc droši devāmies iekšā, kad garderobes onkulis diezgan parupji mūs aizdzina, jo "te ir ciet, sākas no septiņiem!!". Tā nu mūsu muzeju kāre netika apmierināta.

3. Sēdējām uz ciņa stāvvietas malā, dzērām sulu un izveidojām nākamo muzeju plānu. Drīz pēc tam jau bija 18.00, kad varēja iet uz Okuācijas muzeju. Mēs nebijām vienīgās, kas uz turieni devās. Okupācijas muzeja darbinieki gan druksu brīnījās, ka viņiem jāatver muzejs jau sešos, bet ja nu sešos, tad sešos. Atvēra. Kāpām vien augšā, skatīties filmu "par nacistiem" - kā to paskaidroja darbinieki. Nacisti filmā kāva cūku un staigāja pa sagrautu Rīgu, bet nebija krēslu, kur piesēst ne mums, ne sirmgalvjiem, kuri bija vairākumā. Par laimi, vēlāk uzradās 1 sols. Filma gan bija tikai kādas 15 minūtes, pēc tam vajadzēja staigāt pa muzeju līdz 19iem, jo tad vērās pārējo muzeju vairākums vaļā. Tā nu staigājām, un man, kā jau vienmēr, šis muzejs sāka uzdzīt depresiju un naidu, bet to apņēmīgi noriju, ieraugot, ka citām beibēm ir muzeja uzlīmītes. Tā kā bija jau pagājis laiks, gājām lejā pēc uzlīmītēm, bet ne ziņas ne miņas. Nu skāde.
Ejam prom.

4. Bija pirms septiņiem, iesoļojām Baltu rotu muzejā Grēcinieku ielas pagrabiņā. Uzlīmītes tur nebija . Muzejs ir apvienots ar rotu veikalu, tāpēc sākumā apmulsām un nezinājām, ko darīt. Beigās mums iedeva aizpildīt anketu, lai piedalītos loterijā. Tā nu apstaigājām visus kaktus, atradām atbildes uz visiem jautājumiem, vienu nošpikojām, un laimīgi uzzinājām, ka viss esot aizpildīts pareizi, par ko pienākas minibalva. JĒ! Dabūju alvas piekariņu ar putniņu un jautājumu "Pirmo ģimnāziju jau pabeidzāt? Skatos, jums ir gredzens..." - "Jā, šis gredzens ir veidots pēc sena baltu gredzena parauga" - es atteicu, jo šajā muzeja veikalā visas rotas bija izgatavotas līdzīgā kārtā. Nu ko, tas sasmīdināja vīrieti, bet mēs varējām doties tālāk uz...

5. Dekoratīvi Lietišķās mākslas muzeju. Tur bija plānota apdruka, bet man bija aizmirsies paņemt apdrukājamo, turklāt ap šo aktivitāti pulcējās ļoti daudz cilvēku. Iztaigājām drusku augšu, kur ir šķīvji, gobelēni, smagnējas mēbeles un nolēmām, ka neko tādu negribētu savā mājā.Toties par 1 uzlīmi vairāk.

6. Gājām ārā, kad Elīna satika laimīgi Jāni & viņa sievu, kas bija ļoti pagodināti, ka mēs viņus varam pieņemt savā maršrutā. Tā nu iegājām Konventa sētas Porcelāna muzejā, kur ir ļoti maz vietas, karsts kā pirtī, un uzlīmīte bez zīmoga. Bet nu, bada laikā velns pat mušas ēd, aizpildīju kaut kādu anketu un dabūju kartiņas ar porcelāna traukiem, un piedevām varēja uzmest aci dažādiem traukiem. Slikti jau nebija.

7. Farmācijas muzejs. Vāgnera ielā, nemanāmā vietā, bet  - kas tur rosības! Un mums teica, ka mums esot daudz uzlīmes (veselas 3...un dabūjām 4to) Vislielākā rosība bija kosmētikas Madara aktivitāšu zonā, atkal bija jāpilda anketas, uzzināju, ka alus ir "zaļāks" nekā gaļa, un vēl šo to, dabūju atzinumu, ka esmu gudra kā skudra. Un uzlīmīti, jē! Tālāk bija kaut kāda dīvaina ezotērikas - krāsu ietekmes uz cilvēku - istaba, kam īpaši nepievērsu uzmanību. Jānis un viņa sieviņa dabūja maisiņus ar zālītēm auglībai un veselībai, jo bagātības maisiņi jau bija beigušies...skāde.

8. Fotogrāfijas muzejs. Ieeja, uzlīme, un diegan gara filma par Valteru Capu, kura bija jāgaida apmēram pusstudu, bet beigās varēja visu noskaidrot par Minox rašanos, pašu Valteru un redzēt Polaroida izstādi. Cik nu tur par Vāciju, daudz kas bija no Latvijas, bet man šis muzejs vienmēr kaut kā patīk. Aura varbūt?

9. Gājām ārā, uz nākamo mērķi - Kinomuzeju, bet ļoti vajadzēja ieiet Sporta muzejā pēc uzlīmes. Tur jau atkal bija daudz bērnu, un kaut kāda ņemšanās, milzīga keda un daži olimpieši. Visu cieņu, gājām tālāk uz Kinomuzeju.

10. ...kur bija paredzētas kinoprojekcijas māju logos. Pats muzejs nez kāpēc nebija vaļā (vēl?)...Nu, un tad, kad atnācām ,tieši sāka līt., un mums nebija lietussargu. Dabūjām salijušas uzlīmes un gājām prom meklēt pajumti, jo negribējās salīt kino mākslas dēļ (cik nekrietni!!!)

Iegājām pelmeņos uzēst, jo kur gan citur var lēti un ātri paēst, zinot - ko. Saldajā bija melnā šokolāde no krājumiem. Mmm. Un kefīrs.

11. Ejot pa ceļam uz kaut kurieni, iešāvām Arhitektūras muzejā. Tur gan nekā prātīga nebija, pat uzlīmīte bija bez zīmoga. Kur tas der! Dabūju dīvainu lapiņu, kas mājās atnākot, izrādījās atraktīva spēle, kurai nevarēja saprast noteikumus. Lai nu kā, foršais uz skaistais muzeja pagalms bija neizmantots un tukšs, tīri vai žēl palika.

12.13. Gājām vien tālāk, uz Pils laukumu, kur ir plaša muzeju izvēle, iegājām pils daļā. Varēja iet gan uz ārzemju mākslas, gan Vēstures muzeju, uzlīmes deva no abiem. Mēs tomēr gājām uz otro, izstāvējuši pamatīgas rindas un plūstot lielā ļaužu masā. Muzejs ir ļoti informatīvs, ar senām ķēdēm, tautastērpiem, līdz padomju telefona aparātiem, jau redzētiem minoxiem, un vēl visādiem brīnumiem. Visu nemaz nevarēja aptvert, jo bija neciešami karsts, un man bija žēl tos muižnieka kleitās un ūzās satērptos darbiniekus. Dažādi jokojot par Valdi Zatleru, gājām pagalmā, kur bija "arheoloģiskie izrakumi" - dīvaina čupa pagalma vidū, daži grāvji un bedres. Laikam jau Valdis tur ved savu sunīti staigāties, apkārt tai čupai, nospriedām, un gājām pasmeķēt viduslaiku cienastu - cepumus par 10 sant gabalā. Tādus jau var mājās izcept, liela muiža. Kad viss jau bija nokritizēts, bija jāiet prom :)

14. Tā kā pāri parkam bija Rakstniecības muzejs, bija jāiet pēc uzlīmītes. Tur iekša kāds spēlēja klavieres ar kājām uz mēs secinājām, ka noteikti tur jāatgriežas, kad tur būs mazāk cilvēku, repektīvi, ne-muzeju nakts laikā...Bet uzlīmīte bija!

15. Arsenāls. Tur gan nekā īpaši neticama nebija, jo ar Vācijas saistību tur nebija nekā, tikai padomju laika mākslas izstāde un parasta balta uzlīmīte. Bet tur bija tualete un dažas ļoti impozantas gleznas. Visi gan teicās esot šo izstādi redzējuši daudz reižu, jutos nemākslinieciska. Te jau varēja manīt okupācijas muzejā gūtās zināšanas praksē - par to, kā māksliniekiem nācās gleznot ideoloģijai atbilstošus darbus, lai drīkstētu gleznot vispār. Labi, ka jau iegūtās zināšanas varēja pielietot.

Gājām vien tālāk, nedaudz lija, bija jāievērtē, kas labs Kara muzejā, Nekā pārāk laba nebija, tikai balta uzlīmīte pašapkalpošanās ceļā iegūta, un neticamas ļaužu masas. NEko vairāk neskatījāmies, jo bija jāiet tālāk - Jānis vēlējās uzēst "auglīti", un Mākslas muzejs bija tepat aiz stūra! Tā nu mēs parkā pie muzeja notiesājām ananāsu - kas patiešām nav ne praktisks, ne sauss naktij parkā. Īpaši, ja nav kur noslaucīt rokas, vienīgi izlijis krūmājs. Bet ko tur daudz gausties, bija ļoti garšīgi, un par sēžamo lieti noderēja muzeju nakts programma.

16. Mākslas muzejs laikam bija lielākā vilšanās, jo, izņemot kaut kādu mūzikas grupu, kas spēlēja pirmajā stāvā, un pastāvīgo ekspozīciju, tur nebija nekā. Nekā cita. Varbūt bija, bet es palaidu garām? Nebija arī uzlīmīšu, tikai ventilācijas problēmas. Un te pat es varu teikt, ka ŠO izstādi jau esmu redzēju ļoti daudz reižu, no skolas un pašintereses gadiem, tā kā gājām vien laimīgi prom.

Tad mūs pārņēma šoks, ka, par spīti puslīdz vēlajai stundai (ap pusdivpadsmitiem), pie Stradiņa muzeja ir šausmīga rinda, kas stindzina kaulus jau no skata vien. No Antonijas ieejas līdz Elizabetes ielai un otrā virzienā tikpat. Nu ko, bijām vīlušies (izņemot Elīnu, kas laimīgi atzinās, ka viņu nevaldzinot embriji burkās).

17. Tā kā pa ceļam trāpījās Upīša muzejs, kur šajā laikā bija solīti kārumi, steidzām vien iekšā. Vispirms gan bija ar liftu jāuzbrauc līdz 5ajam stāvam, un tad jākāpj lejā, domājot, varbūt vērts piezvanīt pie visām durvīm un noskaidrot, vai tur gadījumā arī nav kāds muzejs.
Beigās nepiezvanījām, jo muzejs pienāca ātrāk, nekā gribētos. Lai nu kā, viss bija apēsts, izņemot uzlīmes, un dažas mīkstās končas. Pamanīju vienā no gidēm pazīstamu seju :D, aizpildīju ankentu par vāciešiem Upīša darbos (gan ne pārāk veiksmīgi), un noskaidorju visu par mūsu prezidentiem, kad dzīvo augšējos stāvos. Laikam jau labi, ka nezvanījām. Ulmaņa kundze esot ziemā iegriezusies pēc kādas Zaļās zemes, un izlasījusi teica, ka baiga labā esot. Bet vispār šajā muzejā bija jauka noskaņa, jo bija maz cilvēku, un labi varēja parunāt ar citu gidīti par bērnu domām par laimi, par citiem muzejiem, muzeju nakti, Upīti un dzīvi. Nice.

18. Devāmies uz nākamo muzeju, kas bija Barona muzejs. Jau daudz tumšāka kāpņu telpa, un pārāk vēlu attapāmies lietot liftu. Ieejot uzzinājām, ka uzlīmītes jau esot beigušās, dabūjām biļeti. Un sajutāmies neērti, jo bija jau 1 naktī, un tur esoša kundze jau taisījās un slēgšanu. Tomēr viņai palika mūsu žēl, tikām pie tējas tases, kūkas gabaliņa un stāstījuma par Baronu, Baronu muzeju Krievijā, deviņiem noslēpumainiem skapjiem, kurioziem iz muzeja vēstures un citiem jokiem. Bija ļoti jauki, un katram latvietim ir pa vienai tautasdziesmai, tāpēc gājām ārā, dziedot Bēdu manu lielu bēdu. Ak jel.

19. Čaka muzejs - arī tur bija interaktīva aptauja par pašu dzīvokli. Uzlīmītes gan nebija, un bija kauns prasīt. Nedaudz pagrozoties apkārt, laimīgi sagaidījām savas vietas telpā, kur rādīja vecās vācu filmas, pie piena krūzītes un cepumiem. Skatījāmiem mēmo filmu Pandoras lāde ar tulkojumu uz vietas, un bija jauki, tikai ap pustrijiem sevi lika manīt nogurums, acis, kājas, rokas, un citi muskuļi. Tāpēc atdevām savas vietas citiem, kopā vecajām lēdijām, kas, sadzērušās kafiju no saviem termosiņiem, bija gatavas uzbrukt 3 stundu garajai filmai līdz 5iem rītā. Domājams, ka tas tikpat jaukā garā arī viņām izdevās...Bet mēs ķērām taksi un braucām mājās, gultiņā.

Secinājumi - 10 stundas un +/- 19 muzeji, daži vairāk, daži mazāk, bet bija vērts, lai zinātu, kur ir vērts un kur nav vērts. Līdz nākamajam gadam.

Kamēr man ir jāmācās organizāciju psiholoģija, varu šeit kaut ko paskrapstēt, kā nekā visa nakte priekšā.
Lūk, brīvdienas bija ārā-būšanas un mešanas dienas. Ar Elīnu izsviedām visādas vecas un nevecas drēbes, kas gulēja skapī, kamēr mammas nebija mājās. Bērnībā mēs pārģērbāmies vecās drēbes, tagad metām ārā. Nu, arī labi.

Vēl es biju mežā un pie upes, uzsūcu visādas enerģijas, lai tagad nakts melnumā saprastu, ka man tomēr gribas gulēt un neesmu vairs tik jauna, lai naktīs mocītos :D To es sapratu, sēžot pie grāmatas, bet pie datora jaunība atgriežas.

Vēl es uzraku labu gabalu dārza, ierīkoju pāris dobes, iemetu baseinā pieneņu princesi un dedzināju vecos ābolus, kas nedega. Vispār dārzā ir tīri tīkami, esmu pat samierinājusies, ka tas nekad nebūs perfekts, ar gludo zālīti un puķītēm, ka vienmēr būs kāda zaru kaudze, kādi dēļu gabaliņi, šķūnelis, ka būs nelīdzenas takas un nezāles sprauksies pa vīlēm ārā. Vienmēr gribējies, lai dārzs būtu skaists un tīrs, un lai vienreiz visur nemētātos apkārt kaut kādi koki un tamlīdzīgi, bet ēk - kurš gan to visu vāks kopā. UN - te ir Latvija, ja, nevis Dānija. Vai Vācija.

Ai, maija brīvdienas nāk laikā, kad tās gribas, bet īsti nedrīkstētu. Pirms tam biju diezgan saspringusi mācībām, tagad atkal neko negribas, vien plivināties, filmoties, grāmatoties, visādi barot intelektu ar cerību, ka kādreiz tas viss dzīvē noderēs, ja nē, tad vismaz televīzijas spēlē.

Visumā jūtos ģeldīgi, tikai darbi jau sāk krāties un rodas vēlme kaut kā sevi disciplinēt, aizsviest tās intelektuālās padarīšanas un nedēļu un nokārtot rēķinus ar pienākumiem un uzdevumiem loģistikā.
Bet kā lai cilvēks to izdara, ja 17 .maijā ir muzeju nakts? :)

Man kaut kā nepatīk, ka viss pēdējā laikā liekas diezgan ironisks un cinisks, laikam es esmu nedaudz tāda kļuvusi.
Gribas kļut pūkainākai pret citiem, pret dzīvi, pret asumiem, pret negulēšanu, pret svaigu gaisu, pret Ventspili un sevi.
Pūkainākai, pozitīvākai, nemeklējot citos kļūdas, skabargas, vai kādas vainas, neizdarību, nepelnītu veiksmi. Lūk. Atzīstos.

Un vienreiz jāsaņemas un jāsāk skriet.

Sēžu te, kreisajā pusē materiālu kaudze, uz kuras rakstīts "projektu vadība".

Labajā pusē tējas krūze un pildpalvu kaudze. Kaut kā apaugu ar pildspalvām, katru mēnesī uzrodas vēl jaunas, kamēr nav kur likt. Ja kaut ko nav vairāk kur likt, varbūt jāsāk krāt?

Un par krāšanu - es varbūt visu laiku domāju, ka es vienīgā esmu tā, kas kaut ko krāj, bet tās ir muļķības.
Vai mēs visi kaut ko nekrājam?

Vai mēs nekrājam atmiņas, nekrājam skolas gadu zīmītes, nekrājam failus datorā, matemātikas klades no vidusskolas, kora notis un zīmējumus no vizuālās mākslas stundām?
Dažs teiktu, ka to nav forši izmest, vecumdienās būs interesanti paskatīties. Ticamības procents 15% Es negribu savās vecumdienās sēdēt uz dīvāna un ar švako redzi mēģinās saskatīt, kas rakstīts "zīmītē, ko man Anna rakstīja ekonomikas stundā". Gribas ko aktīvāku.

Jau tagad es attopos, nespējīga normāli sakārtot savus failus datorā. Kāpēc es nevarētu visu izdzēst, visas bildes, visu mūziku, sākt visu no 0? Kāpēc tā sāp, ja kaut kas pazūd no datora - kaut vai, ja izdzēšas "mani foršie sakačāties fonti" un "mani bukmarki"?
Kā būtu dzīvot pasaulē, ja automātiski izdzēstos lietas, kuras tu neizmanto ilgāk par pusgadu? Automātiski izdzēstos nevajadzīgi faili, kurus glabā ar domu, ka kādreiz noderēs. Un gadījumā, ja vēlāk attopies, ka vajag, Tev nav ctrl+c ctrl+v iespēju., viss ir jārada no jauna. Jauns sākums.

Tas, protams, būtu daudz grūtāk - pašam izdomāt, kas ir projektu vadība, cik daudz tai ir pakāpju, risku analīzi vai problēmu risināšas metodes. Varbūt tā būtu riteņa izgudrošana no jauna. Bet tas būtu tavs unikālais ritenis.
Vai nebūtu veselīgi iztīrīt visu no istabas, no prāta, no ķermeņa. Iztīrīt nevajadzīgās bildes no albuma. Iztīrīt visu, ko tu turi, lai rosinātu atmiņas. Vai atmiņas tiešām būtu vardarbīgi jāizsauc ar palīglīdzekļiem - iepriekšējo gadu plānotojiem un kaut kur datora n-tajā folderī iemestām "tusiņa bildēm"?

Varbūt tās atmiņas, ko tu atceries 2os naktī, pamostoties bezsakarā un palūkojoties ārā pa logu, ir tās, kuras ir vissvarīgākās, un citas nav vajadzīgas.

Un tā es - es pat teikšu - mēs - krājam. Krājam visu, ko baidāmies pazaudēt, aizmirst, ar domu, ka tas palīdzēs nākotnē. Vecās kedas gaitenī, kas varbūt noderēs kaut kad kādā nevienam nezināmā un nekad nenotiekošā talkā. Veco bižutēriju, jo varbūt atdošu meitai. Tēju kārbiņas, jo tās ir smukas, un vizītkartes, jo varbūt kaut kad es tam cilvēkas rakstišu meilu, un, protams, blociņus no pagājības, un literatūras kladi, jo tik daudz tur rakstīts par latvieši rakstniekiem un tik daudz garu stundu pie tiem pavadīts. Un īsos krekliņus, kas vairāk neder, bet ir smuki, un lielos T-kreklus, ko kādreiz varēs izmantot gulētejot, bet nekad nesanāk, zilās pildspalvas, ar kurām parasti nerakstu, bet foršs dizains, un kaut kādas krāsu bundžiņas, jo varbūt kādreiz vajadzēs kaut ko apkrāsot ar sakaltušo krāsu.

Es gribētu izmest daudz vairāk, nekā esmu gatava. Es gribētu nezināt, aizmirst, cik maksājusi katra mana drēbe, bet nolāpītā kārtā es atceros gan cenu, gan veikalu, gan ar ko kopā es to esmu nopirkusi.

Cik reizes mēs mēģinam sākt jaunu sākumu - mācībās, pēc pirmās sliktās atzīmes, un sākot lasīt neizlasītu grāmatu no jauna?
Cik patiesi ir šie sākumi?
Kas īstenībā ir jauns sākums?
Vai pavasaris nav laiks, kad jāveic iekšējie uzkopšanas pasākumi?

He he he.
Kā jau zināms, manu nabaga emuāru var atrast caur gūgli, ierakstot, piemēram, Rainis vai sazin ko vēl. Ādams Smits bieži atrod mani.
Šodien es publicēju vārdus, kas atrod mani šitem:

• kazaks cirkā (laikam par Jēkāba Kazāka gleznu "Cirkā" tika meklēta informācija)
• pilsoņu karš ASV
• referati
• Jānis Ezeriņš noveles
  
• puuch (mjā, nez kurš?)
• trejsavienibas izveidosanas
• Edita Piafa

Pēdējais ir pērle: kapec jamacas
Kāds, meklējot atbildi uz šo jautājumu, uzgājis manu emuāru...Smieties vai raudāt?

Šis par šodienu...kas mani atradīs rīt?

Šodien centos koncentrēties visos veidos, kādus protu, bet sanāca tikai uz vakarpusi. Mācījos, bet pa starpu netīšām aizgāju uz veikalu, sataisīju pusdienas,(tunča salātus)  noskatījos garu filmu un salaboju žalūzijas.

Līdzeklis, kas palīdzeja koncentrēties, bija augļu tēja. Kaut kāds maisījums. Nezinu, cik patiesībā man tā līdzēja, varbūt tas bija placebo efekts, varbūt īstenais katalizators bija mana galīgi sadragātā sirdsapziņa un pašcieņa, kas lika nomācīties pēdējo uzdevumu 2arpus stundas nonstopā. Mja.

Bet tie līdzekļi ir dīvaini, atceros, pagājušajā vasaras sesijā mans vienīgais glābiņš makroekonomiskajā salīdzinājumā Latvija - Portugāle bija klasiskā mūzika. Kopš tā laika es ienīstu Eurostat mājaslapu un taupu Rahmaņinovu, Mozartu, Hendeli, Bahu, Verdi, Vivaldi, Rosini un Čaikovski, un citus īpaši kritiskiem brīžiem.  Lai gan kritiskajos brīžos ne vienmēr atceros par viņiem.

Tagad jādzer lētā kumelīšu tēja, jālasa grāmata par operāciju pētīšanu un jāiet gulēt.
Ak, jā, top ziņu vēl nav pavēstīta - mēs ar Elīnu brauksim uz Somiju!! Un mums būs ietējošana ziemas vakaros Helsinku tējvietās! (Jāsāk krāt nauda jau tagad, kā nekā Somija jau pirms 4 gadiem bija dārga iestāde, nez kas būs tagad, kad apciemošu to uz ilgāk-palikšanu...)

Bet vispār...Jūtos labi.